Īss ieskats Metodisma teoloģiskajā mantojumā

Džons Veslijs par sirds un dzīves svētumu

​

Dārgais lasītāj!

Pirms iepazīsties ar šo materiālu, mēs vēlamies vērst tavu uzmanību tam, ka šis materiāls nekādā ziņā nepretendē uz absolūtu teoloģisku patiesību. Metodismam kristīgās ticības augstākā rokasgrāmata ir Bībele, kas ir pilnīga un pašpietiekama, un stāv pāri jebkurai mācībai, ticības pieredzei un kalpošanas praksei.

​

​

​

​

​

​

​

Džons Veslijs metodismā aizsāka praktiskās dievbijības kalpošanu – kustību, kas atbalsojas pat līdz mūsdienām. Tas ir kā aicinājums iet dziļāk savā kristīgajā dzīvē vārdos un darbos – nemitīgi pastāvēt ikdienas lūgšanās un Bībeles studijās, veltīt laiku gavēšanai, kā arī aizsniegties līdz misijas, garīguma un taisnīguma saknēm – iestāties par tādām ikviena cilvēka pamattiesībām, kā dzīvība, brīvība, izglītība un labklājība. Veslijs uzskatīja, ka šīs vērtības nav iespējams pilnvērtīgi izprast un praktizēt, ja cilvēks nav sasniedzis garīgo briedumu personīgajā dzīvē, uz ko aicina un par ko māca Bībele.

​

Kas ir Dieva žēlastība?

 

Džons Veslijs bija pārliecināts, ka Dieva žēlastība ir brīnišķīga dāvana, kas tiek brīvi dāvāta ikvienam cilvēkam. Mēs to nevaram “nopelnīt”. Saskaņā ar Džona Veslija mācību, Dievs mūs nodrošina ar 3 veida žēlastībām:

• Sagatavojošā žēlastība ir ar mums kopš dzimšanas, mūs sagatavojot jaunai dzīvei Kristū. Tas nozīmē, ka šī žēlastība “nāk pa priekšu pirms”. Džons Veslijs bija pārliecināts, ka Dievs mūsos ir ielicis nelielu Dievišķās žēlastības dzirksteli, lai cilvēks spētu atpazīt un pieņemt taisnojošo žēlastību.

• Taisnojošā žēlastība ir saistīta ar “pārveidošanos” jeb “jaunpiedzimšanu”, jo tad cilvēks ieiet atjaunotā dzīvē Kristū. Džons Veslijs ticēja, ka šo Dieva žēlastību ikviens cilvēks var brīvi pieņemt vai noraidīt.

• Saskaņā ar Džona Veslija mācību, kad cilvēks ir pieņēmis Dieva žēlastību, viņš tālāk ieiet svētdarošā žēlastībā ceļā uz pilnību. Džons Veslijs ticēja, ka cilvēks var “atkrist” no šīs žēlastības. Mēs nevaram pieprasīt, lai Dievs mūs glābj, pašiem neko nedarot. Mums ir jāpiedalās jeb jāiesaistās tajā, ko Džons Veslijs nosaucis par “žēlastības līdzekļiem”, un jāturpina pieaugt kristīgajā dzīvē. Saskaņā ar Džona Veslija mācību, žēlastības līdzekļi sevī ietver dievbijības un žēlastības darbus, bez kuriem abiem nav iespējams veiksmīgi virzīties ceļā uz kristīgo pilnību, jo patiesi Dieva mīlestību ticīgie var atklāt, ja viņi ir īsteni kristieši vārdos un darbos. Dieva žēlastība ir tā, kas mūs sagatavo ticībai, palīdz mūsu ticībai tikt Dieva atzītai, un uztur mūsu ticību dzīvu un stipru caur labiem darbiem un dalību Dieva lielajā misijā.

​

Garīgās disciplīnas: dievbijības darbi

 

Dievbijības darbi sevī ietver tādas kristīgās prakses kā lūgšanas, Bībeles studēšana (lasīt, klausīties, pārdomāt, diskutēt), pieņemt Svēto Vakarēdienu, gavēšana, regulāri apmeklēt lūgšanu namus un svēto sapulces, praktizēt veselīgu dzīvesveidu, dalīties ticībā ar citiem cilvēkiem.

 

Misija: žēlastības darbi

 

Vienkāršā valodā runājot, “misijas darbi” ir “darīt labu”. Džons Veslijs ne tikai sludināja par žēlastības darbiem, bet arī tos pats praktizēja, un tie ir:

• nedzīvot pāri līdzekļiem un darīt visu iespējamo, lai palīdzētu tiem, kuri nonākuši trūkumā;

• apciemot ieslodzītos un sniegt garīgo atbalstu, kā arī viņus nomazgāt, pabarot un apģērbt;

• atklāti iestāties pret jebkura veida netaisnību, t.sk., verdzību un to nepieļaut metodismā;

• celt skolas, kā to darīja Džons Veslijs Lietuvē Londonā, Bristolē un Ņūkāslā;

• izdot grāmatas, brošūras, žurnālus cilvēku izglītošanai un garīgai pamācīšanai;

• mācīt un rakstīt par labu veselības praksi, apciemot un izsniegt slimajiem medikamentus.

Džons Veslijs bija pārliecināts, ka kristietis nevar sasniegt patiesu personisko svētumu bez sociālā svētuma. Garīgiem mērķiem ir jēga un tos var sasniegt tikai apvienojumā ar žēlastības līdzekļiem sistematizētā un metodiskā kalpošanā – skaidri saredzot un izprotot darbības vīziju (tai pakārtojot mērķus un uzdevumus), nospraužot stratēģiskus virzienus, izvirzot prioritātes, veicot plānošanas darbus, uzraugot to izpildi un izvērtējot rezultātus. Tādā veidā katram kristietim ir iespēja apliecināto ticību “izstaigāt” savā dzīvē.

​

Uz ko balstās Apvienoto Metodistu teoloģiskā mācība un liturģiskā prakse?

Metodisma teoloģijas 4 pīlāri jeb Veslijiskais Četrstūris

​

Lai noteiktu, vai attiecīgās pretenzijas vai rīcība ir autentiski kristīga, Apvienotie metodisti izmanto četrus avotus jeb kritērijus. Svēto Rakstu, tradīcijas, saprāta un pieredzes mijiedarbība nodrošina pamatu mūsu teoloģiskā uzdevuma veidošanai. Svētos Rakstus dzīvē iemieso tradīcija, apstiprina saprāts un tie izpaužas personiskā pieredzē. Šie četri kritēriji palīdz un ļauj kristiešiem saprast un noskaidrot Dieva dotās patiesības.

 

Svētie Raksti – Bībele

 

Mēģinot aizstāvēt savu nostāju, Džons Veslijs nekad nav lietojis jēdzienu “četrstūris”, bet viņš bija dziļi pārliecināts, ka kristīgās ticības dzīvais centrs ir Svētie Raksti – Bībele. Apvienotie metodisti tic, ka Svētajiem Rakstiem ir primāra nozīme, jo tie liecina, ka Kristū pasaule ir samierināta ar Dievu caur Viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Svētie Raksti ir kristīgās ticības kodols, kā arī galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību Dievs atklāj sevi un savu radībai domāto plānu. Svētie Raksti ir Dieva Vārda patiesā atklāsme. Tādēļ mūsu teoloģiskais uzdevums ir vispirms mācīties Bībeli.

 

Tradīcija

 

Tradīcija ir iesakņota pirms mums dzīvojušo kristiešu dzīvēs, darbos un liecībās. Apvienoto metodistu mantojums ir meklējams kristīgās baznīcas rituālos, ticības apliecībās, garīgajās dziesmās, mākslā, reliģiskos stāstos, teoloģiskos rakstos un dievkalpojumu kārtībā. Lai gan kristīgā tradīcija ietver sevī veidus, kādos ticīgie ir izpratuši Dieva gribu un šo izpratni piemērojuši ikdienas dzīvei, kristiešiem ir jāuzmanās veidot nemainīgas tradīcijas, kuras noteiktu, kas ir pareizs un patiess, jo tādējādi tiktu izslēgti citi attiecību veidi ar Dievu un pārējiem kristiešiem.

 

Saprāts

 

Kristieši tic, ka visa patiesība nāk no Dieva. Izmantojot Dieva dotās spējas un īpašības, kristieši lieto saprātu, lai skaidrotu Svētos Rakstus, veidotu tradīcijas un aptvertu savu pieredzi. Saprāts ir būtiski svarīgs, lai izprastu Svētos Rakstus, kā arī lai apgūtu un izplatītu Bībeles vēsti. Kristīgajai vēstij, kas ir pamatota Bībelē un pieņemta tradīcijā, ir jārod apstiprinājums mūsu saprātā, lai cilvēks varētu izprast un pielietot šo vēsti ar visu tajā ietverto spēku.

 

 Pieredze 

​

Kristīgā pieredze līdzās intelektuālai Svēto Rakstu un baznīcas doktrīnu atzīšanai nozīmē personīgo Dieva piedošanas un dziedinošās mīlestības pieredzi savā dzīvē.

Apvienoto metodistu “kārtības” rullī jeb Disciplīnas grāmatā ir rakstīts:

“Kristīgā pieredze (jauna dzīve Kristū) sniedz mums jaunas acis, lai mēs ieraudzītu dzīvu patiesību Svētajos Rakstos. Tā apstiprina biblisko vēsti mūsu tagadnē. Tā apgaismo mūsu izpratni par Dievu un radību un motivē mūs pieņemt iejūtīgus morālos spriedumus. Būdama dziļi personīga, kristīgā pieredze ir arī kopīga; mūsu teoloģisko uzdevumu nosaka baznīcas pieredze, kā arī visas cilvēces kopējā pieredze. Mēģinot saprast biblisko vēsti, mēs atzīstam, ka Dieva atbrīvojošās mīlestības dāvana aptver visu radību.”

Dzīves pieredzes ne tikai ietekmē to, kas mēs esam, bet bieži vien kļūst arī par filtru, ar kura palīdzību cilvēks izvērtē Dieva labestību. Tādas pieredzes kā bēdas, prieki, sāpes, līksmība, vientulība, dzīve, paša vai citu cilvēku gaidāmā nāve spēj modināt atsevišķā cilvēkā jaunu izpratni un pārliecību par Dieva mierinošo, piedodošo, bagātinošo un aicinošo žēlastību.

 

Apvienotie metodisti tic, ka, aplūkojot baznīcas doktrīnas, šīs četras vadlīnijas ir savstarpēji saistītas. Svētie Raksti, tradīcija, saprāts un pieredze atrodas mijiedarbībā, lai radītu līdzsvarotu teoloģisko skatījumu. Runājot par mūsu nostāju un ticības jautājumu noskaidrošanu, mēs vienmēr atceramies Svēto Rakstu primāro vietu.